Jēkabpils Autobusu parks svinēs 70 gadu jubileju

Jēkabpils Autobusu parks svinēs 70 gadu jubileju

25.Jūlijs, 05:42, 2019 Administrators

SIA „Jēkabpils autobusu parks” sākums ir meklējams 1949.gada 19.jūlijā, kad  izveidots Autotransporta kantoris Nr.11. ar specializāciju – pasažieru un kravu pārvadājumi. No 1963.gada pēc uzņēmuma reorganizācijas  tas sniedz tikai pasažieru pārvadājumu pakalpojumus. 1972.gads – uzņēmums iegūst nosaukumu “Jēkabpils autobusu parks”. Laika gaitā JAP cits citu ir nomainījuši 12 vadītāji. No 2012.gada uzņēmuma Valdes priekšsēdētājs ir Jānis Ščerbickis.

 

Uzņēmumam 70 gadi. Tas ir daudz vai maz?

Noturēties 70 gadus ir liels sasniegums, pie tam tik lielu pārmaiņu laikos, kādi ir bijuši pie mums. Tāds uzņēmums jau ir ar lielu pieredzi, daudzām grūtībām izgājis cauri, tomēr mēs esam izdzīvojuši, pastāvam, attīstāmies, kļūstam lielāki  un strādājam tā, lai piedzīvotu vēl citas apaļas jubilejas.  Ārzemēs uzņēmumus, kuri ilgi darbojas, vērtē kā uzticamus un vērtīgus, ar tādiem lepojas.

 

Cik ilgi JAP ir jūsu darbavieta?

Autobusu parkā strādāju jau 22 gadus. Sāku strādāt par šoferi 1987.gadā. Atceros pirmo stažiera izbraucienu. Tas bija uz Steķiem, maršrutā liela daļa ceļa ir ar grants segumu, kailsalā autobusā putekļu kā bieza migla. Jātur vaļā lūkas, no aukstuma plaisāja pirksti, bet tas viss mani nenobiedēja, izturēju. Ļoti gribējās ātrāk tikt pie sava autobusa. Pirmais bija vecs LAZs, galīgi sagrabējis, šur tur kaut kas ar stieplēm pievilkts, atsiets. Pa vakariem un brīvdienām savedu kārtībā un izjutu gandarījumu, ka pats tiku galā. Man ļoti patika braukt, laikam tāpēc nekas nelikās par grūtu. Bērnībā sapņoju par tālbraucējiem, gribējās redzēt pasauli. Kad bija gadi septiņi, pa tīrumiem braucu ar kravas mašīnu GAZ, kamēr tēvs remontēja kombainus. Kur vēl lielāk prieku! Ka tik pabraukt! Motocikla tiesības dabūju, kad vēl nebija 16 gadu. 17 gadu vecumā jau ieguvu vieglās un kravas mašīnas vadītāja tiesības un, ar izcilību beidzot Ogres Profesionāli tehnisko vidusskolu, biju apguvis arī autoceltņa vadīšanu. Tad arī piedzīvoju pirmo interviju un filmēšanu savā mūžā, jo tādi izcilnieki starp beidzējiem bijām tikai divi. Man bija mērķis iegūt visa veida tiesības.

Kad sāku strādāt, tā īsti sapratu, ka braukšana ir mans aicinājums, un, ja tas ir tā, tad izliec sevi visu. Centos piedalīties autobusa remontos, lai saprastu, ko darīt, ja uz ceļa kas gadās. Ar pasažieriem vienmēr biju laipns, smaidīgs, un cilvēkiem tas patika. Smaids jau neko nemaksā, bet veido patīkamu atmosfēru autobusā. Ziņa par smaidīgo šoferīti aizgāja no mutes mutē, bija daudz pieprasījumu braucieniem ekskursijās, nevarēja ne atkauties. Braucām pa Latviju trīsdienu ekskursijās, apceļojām kaimiņvalstis.

Tai laikā parkā aktīvi rosījās autosportisti, es arī iesaistījos. Uzvarēju reģionālajās profesionālās kompetences sacensībās, tiku uz startiem Rīgā.  Drīz palika brīva viena sporta mašīna GAZ-52, saukta par krokodilu, ar to 1991.gadā Saldū 23 pāru konkurencē ierindojos 6.vietā. Azarts ievilka – sekoja sacensības ar GAZ-53, bagiju. 2011. un 2013.gadā Baltijas un Lietuvas čempionātā kļuvu par vicečempionu.

 

Kāpēc izvēlējāties šo uzņēmumu?

Varbūt tā bija nejaušība, varbūt – likumsakarība. Pats neko īpaši neanalizēju un neizvēlējos. Māsas kāzās iepazinos ar cilvēku, kurš strādāja Autobusu parkā un aicināja nākt strādāt. Tā arī pieteicos un tiku pieņemts. 

 

Kāda bija jūsu virzība pa karjeras kāpnēm?  

Mamma laikam bija saskatījusi manī kādas organizatoriskās spējas un teica – ej par priekšnieku, es gan tad atbildēju – labāk būšu labs šoferis nekā slikts priekšnieks. Taču kopumā darbā bieži vien jutos kā baltā vārna, jo daudz kur likās, ka vajadzētu rīkoties savādāk, tai pašā laikā apzinājos, ka pietrūkst zināšanu. Iestājos Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības augstskolā, sestdienās četrus gadus lekcijās klausījos ekonomiku, mārketingu, psiholoģiju un daudz ko citu, vakaros pēc darba bija jāraksta referāti un kursa darbi, jāgatavojas ieskaitēm un eksāmeniem. Pasniedzēji bija prasīgi, un paldies viņiem par to! Kad uzņēmumu sāka vadīt Mārtiņš Rupmejs, piedāvāja mēnesi pastrādāt par darbnīcu vadītāju. Laikam tiku galā tīri labi, jo sekoja piedāvājums  ieņemt galvenā inženiera amatu. Šai amatā nostrādāju gadus sešus.

 

Ar ko sākāt jaunajā amatā?

Mums tolaik bija daudz dažādu marku autobusu, kas apgrūtināja un sadārdzināja to apkopi un uzturēšanu, – vajadzēja meklēt un iepirkt atšķirīgas rezerves daļas. Tas finansiāli nebija izdevīgi. Sākām pētīt katalogus, meklējām ekonomiskākus autobusus. Braucām  uz Vāciju, Zviedriju, iepirkām lietotus autobusus, kurus pats, sēžoties pie stūres, notestēju. Šrotos paši jaucām vecos autobusus un vedām šurp rezerves daļas, tas sanāca daudz lētāk nekā iegādāties no dīleriem. Tie bija jaunievedumi, tā līdz tam parks nestrādāja. Sākām paši vairāk remontēt uz vietas un atteicāmies no ārpakalpojumiem. Man nebija bail sasmērēt rokas vai ar baltu kreklu palīst zem autobusa, tāpēc kolektīvā vīri pieņēma kā savējo. Ar pacietību un mērķtiecību viss aizgāja. Ierīkojām parkā paši savu diagnostikas sistēmu, lai varam notestēt bremzes, gaismas, izplūdes gāzu līmeni. Arī Preiļu filiālē daudz ko uzlabojām – ierīkojām mazgātavu, attīrīšanas un diagnostikas iekārtas.

 

No 2012.gada esat uzņēmuma vadītājs. Cik lielu saimniecību pārvaldāt šobrīd?

Esam diezgan liels kolektīvs, parkā strādā 172 darbinieki, no kuriem 3 ir uzņēmuma vadībā, 107 ir autobusu vadītāji, 13 atslēdznieki, 33 speciālisti, 11 apkopējas un  4 strādnieki.  Mūsu autobusi dienā vidēji mēro 13217.62 km un pārvadā 8715 pasažierus. Ritošais sastāvs šobrīd ir 89 autobusi, un tas ik gadu ir jāatjauno. To mēs arī darām, jo pratām ieekonomēt līdzekļus, optimizējot degvielas, elektrības un gāzes patēriņu un veicot strukturālas izmaiņas.  Pēdējā laikā katru gadu iegādājamies sešus, septiņus jaunus autobusus.

Daudz esam izdarījuši, lai uzlabotu darba apstākļus visiem darbiniekiem – sagādājām vienota stila darba apģērbu autobusu vadītājiem un citiem darbiniekiem, labiekārtojām zāli, atpūtas un dušas telpas. Katru gadu piešķiram  līdzekļus arī kolektīvai atpūtai – mūsu cilvēki ir apmeklējuši  teātra izrādes un koncertus Nacionālajā, Rīgas Jaunajā un Daugavpils teātrī un GORā Pagājušajā vasarā darbinieki izbaudīja triju dienu ekskursiju uz Baltkrieviju. Goda lieta mums ir piedalīties ikgadējās Latvijas pasažieru pārvadātāju sporta spēlēs, kur vienmēr startējam ar labiem rezultātiem. Šis pasākums arī prasa prāvu līdzfinansējumu, bet ieguvums tēriņus atsver – darbinieki atpūšas, labāk iepazīst viens otru, kļūst saliedētāki, satiekas un apmainās pieredzē ar kolēģiem no citām pilsētām. Jau otro gadu ikviens parka darbinieks bauda privilēģijas, ko nodrošina veselības apdrošināšanas polise. Tas ir liels atspaids darbinieku ģimeņu budžetam. Šobrīd laiks ir steidzīgs, notiek straujas izmaiņas un saasinās konkurence visās jomās. Ikvienam vadītājam ir jāspēj prognozēt iespējamos pavērsienus, tā ir milzīga atbildība  par uzņēmumu kopumā un par katru darbinieku. Kā lielu plusu šai amatā izjūtu ārzemēs gūto pieredzi  un Rēzeknes augstskolā maģistrantūrā iegūtās zināšanas.  Visnoderīgākā ir pieredze, ar ko studiju laikā dalījās pasniedzēji – praktiķi. Viņiem vislielākais paldies! Esmu pārliecinājies, ka daudzas teorijas no reālās dzīves diemžēļ atšķiras.

 

Satiksmes ministrija ir izstrādājusi Sabiedriskā transporta nākotnes koncepciju no 2021. līdz 2030.gadam. Kādas pārmaiņas tā ienesīs JAP līdzšinējā darbībā?

Pārmaiņas būs un tās būs ievērojamas, taču, lai komentētu konkrētāk, vēl ir daudz neskaidrību. Skaidrs, ka šīs koncepcijas pamatuzstādījums ir – pasažieru pārvadājumos  stiprināt dzelzceļa lomu un uzlabot autobusu pārvadājumu kvalitāti ikvienā maršrutā. Tas nozīmē, ka no 2021.gada maršrutos, kas ir paralēli dzelzceļa līnijām, pārvadājumus ar autobusiem organizēs uz komerciāliem pamatiem, tas ir, bez valsts atbalsta. Otrs – pārvadātājiem  joprojām pieaugs kvalitātes prasības. Visos autobusos būs jāievieš bezskaidras naudas norēķini un jānodrošina, lai pasažieri informāciju par gaidāmo pieturvietu gan dzirdētu, gan redzētu uz tablo. Tāpat mums būs jāizpilda prasības par autobusu parka vidējo vecumu  un katra autobusa pieļaujamo vecumu, turpinot jaunu autobusu iepirkšanu un vecākos noliekot malā.

Šādos apstākļos ir svarīgi, lai kolektīvs saprastu, ka mums daudzus noteikumus diktē – jaunu autobusu iegādi, izmaiņas nodokļos un citas lietas, ko mēs neesam spējīgi ietekmēt, bet tie ir prioritāri un izpildāmi, ja gribam izturēt konkurenci iepirkumu konkursā. Un tad bieži vien plāni par uzlabojumiem uzņēmuma iekšienē,  uz kādu laiku ir jānoliek malā. 

 

Vai pa šiem gadiem nav ienākusi prātā doma pameklēt mierīgāku darbu, ar mazāku atbildību?

Tas jau būtu vieglākais ceļš – aiziet, bet tas nav priekš manis. Man dabā ir mērķtiecīgi sasniegt aizvien ko jaunu. Neslēpšu, ir bijuši piedāvājumi uz vieglāku un labāk atmaksātu darbu, bet noturēja tas, ka šeit es esmu izaudzis no šofera līdz uzņēmuma vadītājam. Man blakus ir cilvēki, ar kuriem kopā sāku strādāt parkā, ar kuriem daudz kam esam gājuši cauri, daudz ko izcīnījuši. Manī varbūt arī šeit runā sportiskais azarts -  noturēties, uzvarēt, attīstīties!

 

Kas ir sagādājis lielāko gandarījumu?

Tie ir brīži, kad saproti – ir izdevies! To mēs esam spējuši paveikt! Un otrs – tie ir cilvēki. Atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka vienmēr blakus ir bijuši labi cilvēki, kas vajadzīgajā brīdī ir pamācījuši un atbalstījuši, cilvēki, kuriem var uzticēties. Man jāsaka paldies visiem darbiniekiem, kuri Autobusu parkā ir strādājuši agrāk! Paldies visiem kolēģiem, ar kuriem strādāju kopā, no viņiem daudz esmu mācījies.  Cilvēkam jau visu laiku jāmācās, jāanalizē savas un citu kļūdas.